Ceļojuma apraksts par Ameriku #18: Karstākā vieta uz Zemes

Ir pienācis laiks atstāt Lasvegasu aiz muguras, un man patiesībā tas nemaz netraucē. Apkārt notiek tik daudz: automašīnas, pūļi, mūzika, gaismas, milzīgas viesnīcas un visādi šovi. Varbūt pāreja no relatīvi klusajiem nacionālajiem parkiem uz Grēku pilsētu bija mazliet par traku. Tomēr Lasvegasa ir pilsēta, kas noteikti jāredz vismaz reizi dzīvē, un esmu priecīgs, ka mums bija šī pieredze.

Doma bija apmeklēt Josemitas nacionālo parku, bet meža ugunsgrēku dēļ nolēmām to nedarīt.

Mūsu iepriekš plānotais ceļojums beidzas šodien, jo mēs vēlējāmies būt elastīgi pēdējās dienās. Patiesībā mēs vēlējāmies apmeklēt Josemitas nacionālo parku, bet spēcīgo meža ugunsgrēku dēļ mums ieteica to nedarīt. Tāpēc mēs nolēmām pilnībā izlaist šo parku un koncentrēties uz Sekvojas nacionālo parku. Bet, tā kā mēs tāpat bijām šajā apgabalā, mēs vispirms gribējām apmeklēt Nāves ielejas nacionālo parku. Pēc brokastīm mēs sakravājām mantas un gatavojāmies nākamajam galamērķim.

Tiklīdz mēs atstājam Lasvegasu, ainava acumirklī mainās, un mēs neredzam neko citu kā vien neauglīgus līdzenumus, kur gandrīz neaug koki vai augi. Šeit ir tikai akmeņi un smiltis, un dzīvības gandrīz nav. Kādas dramatiskas pārmaiņas salīdzinājumā ar azartspēļu galvaspilsētu, un mēs baudām apkārtējo mieru. Mēs atstājam Nevadu un ierodamies Kalifornijā.

Nāves ieleja atrodas daļēji Nevadas štatā, bet lielākoties Kalifornijā. Tā ir daļa no Mohaves tuksneša un ir karstākā, sausākā un zemākā vieta visā Ziemeļamerikā. Grūti iedomāties, bet šī teritorija kādreiz bija zem ūdens. Ir pat stāsti par ledājiem šajā reģionā. Sjerranevada vairs nevarēja apgādāt ezerus ar kušanas ūdeni, ļaujot koncentrēties sālim un minerālvielām. Ezeri izžuva, un izveidojās vulkāni un kalni. Kas palika pāri, ir sausais, karstais reģions, ko mēs pazīstam šodien.

Mēs aizbraucām no Lasvegasas, valkājot garās bikses, taču ātri vien kļuva skaidrs, ka tās var viegli nomainīt pret šortiem. Lai gan nebijām karstākajā gada laikā, dzīvsudraba temperatūra strauji kāpās. Ikvienam, kas apmeklē Nāves ieleju siltākā laikā, vajadzētu labi sagatavoties. Paņemiet līdzi daudz ūdens, uzklājiet sauļošanās krēmu un valkājiet cepuri. Jūlijā un augustā temperatūra šeit var sasniegt aptuveni 45 grādus pēc Celsija. 1913. gada jūlijā tika reģistrēta pat 56,7 grādu temperatūra pēc Celsija. Tā kā liela ielejas daļa atrodas 85 metrus zem jūras līmeņa un kalni aizsedz mākoņus, šajā apgabalā ir maz ēnas vai lietus. Nenovērtējiet par zemu šos apstākļus!

1913. gada jūlijā Nāves ielejas nacionālajā parkā tika reģistrēta 56,7 grādu pēc Celsija temperatūra.

Tā kā nebijām sagatavojušies Nāves ielejai, vispirms devāmies uz Apmeklētāju centru, lai reģistrētos un apkopotu informāciju. Nāves ieleja ir plaša teritorija ar diezgan daudzām interesantām vietām. Tomēr parkā varējām pavadīt tikai vienu dienu, jo šovakar gribējām palikt pēc iespējas tuvāk Sekvojas nacionālajam parkam. Tas nozīmēja, ka mums bija rūpīgi jāizlemj, ko vēlamies redzēt un darīt. Šodien nolēmām apmeklēt dažādas vietas, nevis doties pārgājienā.

Vispirms mēs braucam uz Zabriskie Point, netālu no Apmeklētāju centra. Šeit jūs atradīsiet skatu punktu, no kura paveras skats uz citpasaulīgu tuksneša ainavu ar skaisti veidotiem klintīm. Diez vai jūs to gaidītu, bet šo apgabalu ir veidojis ūdens. Nāves ielejā nelīst bieži, bet, kad līst, lietusgāzes bieži vien ir diezgan spēcīgas. Īsā laikā ir jānovada liels ūdens daudzums, radot dziļas gravas mīkstajos klinšu veidojumos.

Jūs to neteiktu, bet dīvaino Zabriskie Point ainavu radīja lietus ūdens.

Mēs turpinām ceļu uz dienvidiem pa Badwater Road un apstājamies Devil's Golf Course. Arī šī ir patiesi iespaidīga ainava. Tā ir plaša un bez jebkādas veģetācijas. Virsma atgādina vulkānisko iežu ar visādiem ieplakumiem, tāpēc nosaukums "Devil's Golf Course". Pastaigas šajā apgabalā ir diezgan sarežģītas, jo virsma ir asa un ļoti nelīdzena. Ja uz brīdi apsēdīsiet mierīgi un uzmanīgi ieklausīsieties, varēsiet dzirdēt visādas sprakšķošas skaņas. Šīs skaņas rada miljoniem sāls kristālu, kas plīst karstumā. Šī vieta mūs dziļi iespaido; tā izskatās tik nereāla, tomēr vienlaikus ir pārsteidzoši, ko pati daba spēj radīt.

Pēc dažiem kilometriem mēs nonākam Badvoterā. Šī ir labākā vieta sāls līdzenumu apskatei. No autostāvvietas mēs ejam pa šeit uzbūvētajām laipām. Drīz mēs redzam zīmi, kas norāda, ka atrodamies 85,5 metrus zem jūras līmeņa. Uz klintīm aiz autostāvvietas var redzēt, kur atrodas nulles punkts. Tomēr ir jāskatās uzmanīgi, jo tā ir diezgan neuzkrītoša zīme.

Mēs turpinām iet pa sāls līdzenumiem un ātri vien ieraugām masu tūrisma potenciālu. Līdzenumi ir diezgan netīri un nolietoti. Tas krasi atšķiras no Salar de Uyuni sāls līdzenumiem Bolīvijā, kur mēs viesojāmies pirms gada. Mums ir iespēja noiet diezgan lielu gabalu līdz sāls līdzenumiem, bet mēs apgriežamies, lai varētu apmeklēt citas vietas.

No Badvoteras mēs braucam atpakaļ uz Apmeklētāju centru. Pusceļā mēs nogriežamies uz Mākslinieku ielas (Artists Drive), satriecoša maršruta cauri akmeņainai ainavai. Maršruts ir vienvirziena iela ar dažiem asiem pagriezieniem un augstuma izmaiņām. Mēs nevaram braukt ļoti ātri, bet tas ir pilnīgi pieņemami. Mēs izbaudām skaisto apkārtni. Klintīm ir dažādas krāsas, visspilgtākās tās ir Mākslinieku paletē (Artists Palette). Šeit var skaidri redzēt rozā, zaļos, violetos, brūnos un melnos toņus. Tā ir galvenā liecība par Nāves ielejas milzīgo vulkānisko aktivitāti. Protams, mēs apstājamies pie šīs dīvainās dabas parādības, lai to tuvāk aplūkotu. Neskatoties uz spožo sauli, mēs varam skaidri redzēt krāsas, bet tās ir visskaistākās saullēktā un saulrietā.

Mums jāatstāj parks no rietumu puses, tāpēc mums jābrauc diezgan ātri, lai izvairītos no braukšanas tumsā. Kad labajā pusē ieraugām Meskītas līdzenās smilšu kāpas, nolemjam tās apskatīt. Nāves ielejas nacionālajā parkā ir vairākas smilšu kāpas, bet šīs ir visvieglāk sasniedzamās. Smiltis nāk no Kotonvudas kalniem un atrodas starp tām. Lai gan šeit nav taku, mēs joprojām varam pastaigāties. Uzkāpjam dažās smilšu kāpās un uz brīdi apsēžamies, lai atpūstos. Saule rada brīnišķīgu krāsu un ēnu izrādi. Tas ir fantastisks skats. Ar smiltīm starp kāju pirkstiem mēs uzņemam dažas skaistas fotogrāfijas un ejam atpakaļ uz automašīnu.

Rietošā saule rada fantastisku krāsu un ēnu izrādi Mesquite Flat smilšu kāpās.

Tagad, kad saule lēnām riet, mums tiešām jādodas ceļā. Esam plaša tuksneša vidū, un mums vēl tāls ceļš ejams līdz Ridžkrestas pilsētai. Ātri vien kļūst pilnīgi melns, un ceļu ir grūti skaidri redzēt. Ceļš ir neasfaltēts, tāpēc ir nepieciešama maksimāla koncentrēšanās. Iedomājieties, ka jums šobrīd pārplīst riepa vai rodas kāda cita problēma ar jūsu automašīnu. Jums tiešām vajadzētu būt ļoti paveicies, lai ieraudzītu kādu garāmbraucošu, jo ceļš ir diezgan kluss.

Par laimi, pēc dažām stundām mēs izbraucam no tuksneša un nonākam civilizācijā. Mēs pabraucam garām dīvainām rūpnīcām un pilnīgi tumšām, baisām apkaimēm. Šķiet, ka Ridžkresta galvenokārt ir pazīstama ar ieroču noliktavu pie Čaina ezera. Šajā pamestajā apgabalā pēdējās desmitgadēs ir pārbaudīti gandrīz visi Gaisa spēku ieroči. Tātad diezgan svarīga teritorija amerikāņiem. Tomēr mēs to daudz neredzam. Kad sasniedzam Ridžkrestu, ir vēls, un mēs nevaram atrast lielveikalu. Par laimi, McDonald's piedāvā risinājumu. Nu neko, tagad esam Amerikā, tāpēc kaut reizi paēdīsim kādu ātro uzkodu.

Pēc burgeriem dodamies uz viesnīcu, reģistrējamies, noskatāmies kādu "The Walking Dead" sēriju un ejam gulēt.